Kopsavilkums
Nīderlandes kalnrūpniecības likums atrodas pārejas posmā. Kalnrūpniecības likums (Mijnbouwwet) ir pamats minerālu un ģeotermālā siltuma izpētei, ieguvei un uzglabāšanai, taču šī joma tagad aptver arī drošību, vides aizsardzību, kalnrūpniecības radītos bojājumus, bojājumu noregulēšanu, ekspluatācijas pārtraukšanu un jaunus pazemes izmantošanas veidus. Pieredze ar gāzes ieguvi Groningenā ir būtiski ietekmējusi kalnrūpniecības darbību juridisko un sociālo novērtējumu.
Šajā rakstā ir aplūkots nacionālais un Eiropas tiesiskais regulējums, galvenie institucionālie dalībnieki, atļauju sistēma, uzraudzība un izpilde, civiltiesiskā atbildība par ieguves darbiem un administratīvā zaudējumu atlīdzināšana, ko veic Groningenas Kalnrūpniecības bojājumu institūts (IMG). Pēc tam tajā ir aplūkota gāzes ieguves, ģeotermālās enerģijas, CO₂ uzglabāšanas, ūdeņraža uzglabāšanas pakāpeniska izbeigšana un finansiālais nodrošinājums ekspluatācijas pārtraukšanai. Galvenā attīstība ir tāda, ka ieguves tiesību akti vairs nav vērsti tikai uz ieguves nodrošināšanu, bet arvien vairāk arī uz drošību, zaudējumu atlīdzināšanu, sabiedrības interesēm un enerģētikas pārkārtošanu.
1. Ievads: kalnrūpniecības tiesības pārejas posmā
Kopš Groningenas gāzes atradnes atklāšanas 1959. gadā Nīderlandei ir senas gāzes ieguves tradīcijas un mazākā mērā naftas ieguves tradīcijas gan sauszemes, gan jūras teritorijās. Ilgu laiku šī nozare tika uzskatīta par valsts energoapgādes un publisko finanšu pīlāru. Groningenā notikušās zemestrīces un to radītie postījumi ir būtiski mainījuši šo novērtējumu.
Tādēļ Nīderlandes kalnrūpniecības likumdošana ir nonākusi krustcelēs. Tai ir jāregulē esošās izpētes, ieguves un uzglabāšanas darbības, vienlaikus paredzot drošību, bojājumu novēršanu, vides aizsardzību un enerģijas pāreju. Uzmanība no ogļūdeņražu ieguves tiek pārvirzīta arī uz plašāku pazemes izmantošanu, tostarp ģeotermālo enerģiju, CO₂ uzglabāšanu un ūdeņraža uzglabāšanu.
Praktizējošam juristam tas nozīmē, ka kalnrūpniecības lietu reti var izvērtēt no vienas tiesību jomas. Papildus Kalnrūpniecības likumam ir svarīgi arī Vides un plānošanas likums (Omgevingswet), Eiropas tiesību akti, atbildības tiesības un administratīvās zaudējumu atlīdzināšanas procedūras. Šajā rakstā šie elementi ir apkopoti kontekstā.
2. Valsts tiesiskais regulējums
2.1 Kalnrūpniecības likuma struktūra
Kalnrūpniecības likums , kas stājās spēkā 2003. gada 1. janvārī, apvienoja minerālu un ģeotermālā siltuma izpētes, ieguves un uzglabāšanas regulējumu vienotā tiesiskajā regulējumā. Likums ir sīkāk izstrādāts Kalnrūpniecības dekrētā (Mijnbouwbesluit) un Kalnrūpniecības noteikumos (Mijnbouwregeling), kas ietver tehniskus, finanšu un procedūras noteikumus.
Sistēmas pamatā ir noteikums, ka ieguves darbības nedrīkst notikt bez publisko tiesību atļaujas. Saskaņā ar Kalnrūpniecības likuma 6. pantu derīgo izrakteņu izpētei un ieguvei ir nepieciešama licence. Pieteikums tiek izvērtēts, pamatojoties cita starpā uz pieteikuma iesniedzēja tehnisko un finansiālo piemērotību un paredzēto darbības veikšanas veidu. Šeit ir svarīgi arī Kalnrūpniecības likuma 9.a, 11. un 14. pants.
Šis publisko tiesību regulējums nošķir ieguves darbības no parastajām zemes izmantošanas formām. Valdība var noteikt nosacījumus visā projekta dzīves ciklā: no izpētes un ieguves līdz uzglabāšanai, slēgšanai, demontāžai un pēcaprūpei. Līdzīgi tiek regulēta virsmas izmantošana un attiecības ar tiesību īpašniekiem. Pienākums pieļaut noteiktas ieguves darbības zemes dzīlēs izriet no Vides un plānošanas likuma 10.9. panta (“pielaides pienākums” ieguves nozarē). Ieguves likuma 4. pants attiecas uz virsmas izmantošanu un ar to saistīto kompensāciju.
2.2 Saistība ar Vides un plānošanas likumu
Kalnrūpniecības likums joprojām pastāv kā īpašs tiesību akts līdzās vispārējam Vides un plānošanas likumam. Kalnrūpniecības darbības tomēr ir jāizvērtē saistībā ar vispārējiem vides un plānošanas tiesību aktiem. Atkarībā no darbības var būt svarīgi arī noteikumi par ietekmes uz vidi novērtējumu, dabu, ūdeni, telpisko plānošanu un fizisko dzīves vidi.
Tāpēc praktizējošs jurists nevar aprobežoties tikai ar ieguves licenci. Ir jāizpēta arī saistība ar vides plāniem, ūdensapgādes iestāžu interesēm, dabas aizsardzību un jebkuru ietekmes uz vidi novērtējumu. Vides un plānošanas likums arī nosaka, kura iestāde īsteno izpildes uzdevumus saskaņā ar ieguves tiesību aktiem. Vides un plānošanas likuma 18.5.a pantā ir noteikts, ka ministram uzticētos ar ieguvi saistītos uzdevumus un pilnvaras īsteno administratīvā iestāde, kas par to ir kompetenta saskaņā ar Ieguves likuma 8. nodaļu.
Tāpēc juridiskais novērtējums ir daudzslāņains: Kalnrūpniecības likums nosaka, vai un ar kādiem nosacījumiem kalnrūpniecības darbība ir atļauta, savukārt vides un plānošanas tiesības nosaka papildu prasības attiecībā uz sekām fiziskajai dzīvojamajai videi.
3. Eiropas sistēma
Nīderlandes kalnrūpniecības tiesību akti ir jāpiemēro saskaņā ar Eiropas tiesību aktiem. Naftas un gāzes ieguves jomā īpaši svarīgas ir Direktīva 94/22/EK, Direktīva 2013/30/ES un Direktīva 2009/31/EK.
Direktīva 94/22/EK attiecas uz nosacījumiem ogļūdeņražu meklēšanas, izpētes un ieguves atļauju piešķiršanai un izmantošanai. Direktīvas mērķis ir nodrošināt pārredzamu un nediskriminējošu piekļuvi šīm darbībām. Tāpēc valsts licencēšanas sistēma jāpiemēro, pienācīgi ievērojot pārredzamību, vienlīdzīgu attieksmi un konkurenci.
Direktīvā 2013/30/ES ir ietvertas papildu drošības prasības naftas un gāzes ieguves darbībām jūrā. Tajā uzsvars tiek likts uz riska pārvaldību, smagu negadījumu novēršanu, neatkarīgu uzraudzību un vides kaitējuma ierobežošanu. Tā rezultātā darbību jūrā drošību nevar novērtēt, pamatojoties tikai uz pašas iekārtas tehniskajām prasībām; nozīme ir arī drošības pārvaldības organizācijai un operatora pienākumiem.
Direktīva 2009/31/EK attiecas uz CO₂ ģeoloģisko uzglabāšanu. Tā cita starpā regulē uzglabāšanas vietu izvēli un raksturojumu, monitoringu, korektīvos pasākumus, uzglabāšanas vietas slēgšanu un finansiālo nodrošinājumu. Valsts licencēšana ir jālasa, ņemot vērā šo kontekstu. Eiropas noteikumi neveido atsevišķu novērtēšanas posmu līdzās valsts tiesību aktiem, bet gan nosaka valsts kalnrūpniecības noteikumu interpretāciju un piemērošanu.
4. Institucionālie dalībnieki
4.1 Ministrs
Ministrs ir centrālā kompetentā iestāde dažādu lēmumu pieņemšanai saskaņā ar kalnrūpniecības tiesību aktiem, tostarp izpētes un ieguves licenču piešķiršanai, lēmumiem par ieguves plāniem un prasību noteikšanai attiecībā uz drošību, finansiālo nodrošinājumu un ekspluatācijas pārtraukšanu.
Ministrs arī lemj par ražošanas plānu un demontāžas plānu apstiprināšanu. Šajos lēmumos jāņem vērā attiecīgās drošības, vides un plānošanas intereses.
4.2 SodM
Valsts raktuvju uzraudzība (Staatstoezicht op de Mijnen, SodM) uzrauga atbilstību kalnrūpniecības noteikumiem un konsultē ministru. Raktuvju ģenerālinspektora likumā noteiktais uzdevums ir noteikts Kalnrūpniecības likuma 127. pantā.
Uzraudzības uzdevums cita starpā aptver drošību, veselību, vidi un atbildīgu kalnrūpniecības darbību veikšanu. Uzraudzības amatpersonu iecelšanu regulē Kalnrūpniecības likuma 131. pants. Kalnrūpniecības ģenerālinspektoram ir tiesības izdot administratīvu izpildes rīkojumu, lai izpildītu Kalnrūpniecības likumā paredzētos vai saskaņā ar to noteiktos pienākumus, ievērojot minētā likuma 132. pantā noteiktos izņēmumus.
Uzraudzības uzdevums ir jānošķir no ministra lēmumu pieņemšanas pilnvarām. SodM sniedz konsultācijas un uzrauga; ministrs piešķir licences, piešķir apstiprinājumus un var tiem pievienot nosacījumus. Apgalvojums, ka SodM ir neatkarīgas pilnvaras apturēt jebkādu ieguves darbību, ir pārāk vispārīgs, ja vien tas nav saistīts ar konkrētām likumā noteiktām pilnvarām.
4.3 Kalnrūpniecības padome, TNO un reģionālās iestādes
Dažādas iestādes var sniegt konsultācijas par lēmumiem saistībā ar ražošanas plāniem. Kalnrūpniecības padome (Mijnraad), SodM, Nīderlandes Lietišķās zinātniskās pētniecības organizācija (TNO) un reģionālās iestādes katra sniedz informāciju no savas kompetences jomas par ģeoloģiju, tehnoloģijām, drošību, sekām fiziskajai dzīves videi un vietējo iedzīvotāju interesēm.
Reģionālo iestāžu iesaistīšanai ir piemērojams Kalnrūpniecības likuma 16. pants. To ieteikumi neaizstāj ministra lēmumu, bet tie ir jāņem vērā, sagatavojot un pamatojot galīgo lēmumu.
4.4 EBN
EBN (Energie Beheer Nederland) ir uzņēmums ar valsts līdzdalību, kas piedalās Nīderlandes naftas un gāzes rezervju izpētē un ieguvē. EBN līdzdalība balstās uz privāttiesību līdzdalības struktūru un ir jānošķir no publisko tiesību licencēšanas.
Šī līdzdalība rada finanšu riska sadali starp privātiem uzņēmumiem un valsti. Tāpēc EBN nav uzraudzības iestāde un nav licencēšanas administratīva struktūra. EBN civiltiesiskajam statusam tomēr var būt nozīme atbildības kontekstā. Lietā ECLI:NL:HR:2019:1278 Augstākā tiesa lēma, ka savās īpašajās attiecībās ar NAM EBN ir jāuzskata par operatoru Nīderlandes Civilkodeksa 6:177. panta izpratnē.
4.5 IMG
Groningenas Kalnrūpniecības postījumu institūts (Instituut Mijnbouwschade Groningen, IMG) ir atbildīgs par noteiktu veidu kalnrūpniecības postījumu administratīvu nokārtošanu Groningenā. IMG izveidošanas, neatkarības un uzdevumu likumīgais pamats ir Groningenas Kalnrūpniecības postījumu pagaidu likuma (Tijdelijke wet Groningen, TwG) 2. pants.
5. Licencēšana un plānošana
5.1 Izpētes licence
Izpētes licence dod tās turētājam tiesības izpētīt derīgo izrakteņu klātbūtni noteiktā teritorijā, piemēram, veicot seismiskos pētījumus un izmēģinājuma urbumus. Licenci nosaka aktivitāte, derīgais izraktenis, teritorija un ilgums.
Izvērtējot pieteikumu, tiek ņemtas vērā tehniskās zināšanas, finansiālās iespējas un paredzētais izpildes veids. Licence automātiski nepiešķir tiesības uz ražošanu. Faktiskai ražošanai ir nepieciešama atsevišķa ražošanas licence, un parasti ir jāiesniedz arī ražošanas plāns.
5.2 Ražošanas licence
Ražošanas licence regulē tiesības iegūt derīgos izrakteņus noteiktā apgabalā un saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem. Tā ir jānošķir no ražošanas plāna: licence attiecas uz tiesībām ražot, savukārt ražošanas plāns apraksta, kā tiks veikta ražošana un kādas sekas ir sagaidāmas.
Tas nozīmē, ka faktiskai ieviešanai licences turētājam ir ne tikai jābūt pareizajai licencei, bet arī jāatbilst plānošanas un apstiprināšanas prasībām, kas attiecas uz konkrēto ražošanas darbību.
5.3 Ražošanas plāns
Licences turētājam ir jāveic ražošana saskaņā ar ražošanas plānu. Šī noteikuma likumīgais pamats ir Kalnrūpniecības likuma 34. pants.
Ražošanas plānā cita starpā ir aprakstīts paredzamais klātesošo derīgo izrakteņu daudzums, ražošanas ilgums un veids, gada produkcija, zemes kustības un riski vietējiem iedzīvotājiem, ēkām un infrastruktūrai. Kalnrūpniecības likuma 35. pantā papildus ir noteikts pasākumu apraksts, lai novērstu zemes kustību radītos bojājumus, un attiecīgā gadījumā riska novērtējums.
Ministrs var pilnībā vai daļēji atteikt ražošanas plāna apstiprinājumu, ja darbība nav pieņemama no drošības vai kaitējuma novēršanas viedokļa, ja to prasa plānotā dabas resursu apsaimniekošana vai ja radītu negatīvu ietekmi uz vidi vai dabu. Šie kritēriji izriet no Kalnrūpniecības likuma 36. panta. Ministrs var arī piešķirt apstiprinājumu ar ierobežojumiem vai pievienot tam nosacījumus.
Groningenas pieredze ir palielinājusi uzmanību drošībai un vietējo iedzīvotāju interesēm. Šī uzmanība tiek piešķirta juridiski, izmantojot likumā noteiktās pilnvaras atteikt apstiprinājumu vai noteikt nosacījumus. Tomēr tās precīza nozīme vienmēr jānosaka, atsaucoties uz piemērojamo likumā noteikto kritēriju, konkrēto lēmumu un tā pamatojumu.
Kalnrūpniecības dekrēta 30. pants attiecas uz zemes kustību mērījumiem. Operatoram jāveic mērījumi saskaņā ar mērījumu plānu, kam nepieciešams ministra apstiprinājums un kas aptver ražošanas periodu plus nākamos trīsdesmit gadus. Pirmos piecus gadus pēc ražošanas beigām ir spēkā arī ikgadējas atjaunināšanas pienākums.
5.4 Uzglabāšanas licence
Vielu, tostarp dabasgāzes, CO₂ un, iespējams, ūdeņraža, uzglabāšanai pazemē piemēro atsevišķu uzglabāšanas režīmu. Uzglabāšanas licencei ir savs riska profils. Novērtējumā galvenā uzmanība tiek pievērsta uzglabāšanas veidojuma piemērotībai un integritātei, urbumu un iekārtu drošībai, uzraudzībai un ziņošanai, pasākumiem noplūdes gadījumā, finansiālajam nodrošinājumam un saistībām pēc objekta slēgšanas.
Kalnrūpniecības likuma 46. pants attiecas uz finansiālo nodrošinājumu saistībā ar zemes kustību radītiem zaudējumiem. Ministrs var pieprasīt nodrošinājumu par atbildību par zaudējumiem, kas pamatoti sagaidāmi radušies zemes virsmas kustību rezultātā. Šis noteikums attiecīgi attiecas uz ģeotermālās siltuma izpēti un ražošanu, kā arī uz vielu uzglabāšanu.
Papildus CO₂ uzglabāšanai piemēro īpašas prasības no Eiropas regulējuma un valsts īstenošanas noteikumiem. Pieejamie avoti nesniedz pilnīgu pamatu vispārīgam apgalvojumam par brīdi, kad atbildība par uzglabāto CO₂ tiek pārnesta uz valsti; šis jautājums ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētos CCS noteikumus un attiecīgo licencēšanas un slēgšanas lēmumu.
Attiecībā uz ūdeņraža uzglabāšanu pieejamie avoti neapstiprina, ka esošais uzglabāšanas licencēšanas režīms ir bez papildu pierādījumiem pilnībā atbilstošs.
6. Uzraudzība un izpilde
Kalnrūpniecības darbību uzraudzības mērķis ir nodrošināt atbilstību likumdošanas prasībām un licencēm un plāniem pievienotajiem nosacījumiem. Šajā ziņā SodM pilda centrālu uzraudzības un konsultatīvu lomu.
Kalnrūpniecības likumā ir ietverti arī īpaši preventīvie pienākumi. Kalnrūpniecības dekrēta 3. pantā ir noteikts, ka, veicot kalnrūpniecības darbības, jāveic pasākumi, lai novērstu kaitējumu. Ja pastāv vai ir nodarīti nopietni bojājumi, par to nekavējoties jāziņo Kalnrūpniecības ģenerālinspektoram.
Arī ieguves iekārtu tehniskais stāvoklis var radīt ziņošanas un sanācijas pienākumus. Kalnrūpniecības dekrēta 54. pants paredz, ka operatoram nekavējoties jāziņo, ja ir vai draud tikt ietekmēta ieguves iekārtas izturība vai stabilitāte. Ražošanas iekārtu gadījumā nekavējoties jāveic arī atbilstoši sanācijas pasākumi.
Administratīvā izpilde ir jānošķir no uzraudzības un konsultācijām. Kalnrūpniecības likuma 132. pants piešķir Kalnrūpniecības ģenerālinspektoram pilnvaras izdot administratīvu izpildes rīkojumu par tajā uzskaitītajiem pienākumiem. Izpildes instrumenta konkrētai piemērošanai vienmēr jābūt saistītai ar pārkāpto normu, pilnvaru juridisko pamatu un lietas apstākļiem.
7. Atbildība par ieguves radītajiem zaudējumiem
7.1 Vispārējā atbildība bez atbildības
Nīderlandes Civilkodeksā ir ietverts īpašs stingras atbildības režīms attiecībā uz zaudējumiem, kas radušies ieguves iekārtu ekspluatācijas rezultātā. Civilkodeksa 6:177. pantā ir noteikts, ka operators ir atbildīgs par zaudējumiem, ko izraisījusi derīgo izrakteņu noplūde pazemes dabas spēku nekontrolēšanas rezultātā, un par zaudējumiem, ko izraisījusi zemes kustība ieguves iekārtu būvniecības vai ekspluatācijas rezultātā.
Šī atbildība nav atkarīga no vainas. Tādēļ operators var būt atbildīgs, ja kaitējumu ir nodarījusi zemes kustība, pat ja nav konstatēta vainojama rīcība. Noteikums principā attiecas uz ieguves darbībām visā Nīderlandē un neaprobežojas tikai ar Groningeni.
Civilkodeksa 6:177. pantā ir ietverti arī noteikumi par “operatora” statusu un informācijas sniegšanu. Operatoram pēc pieprasījuma ir jāsniedz informācija par darbību, pazemes konstrukciju un zemes kustībām, ja šī informācija ir nepieciešama, lai novērtētu, vai aizstāvība ir pamatota. Ja ir vairāki operatori, var tikt piemērota solidāra atbildība.
Augstākā tiesa lietā ECLI:NL:HR:2019:1278 lēma, ka šī objektīvās atbildības režīma būtība un mērķis attaisno plašu zaudējumu attiecināšanu. Tas nenozīmē, ka katrs zaudējumu elements automātiski ietilpst Civilkodeksa 6:177. panta darbības jomā: vienmēr ir jābūt saiknei starp zaudējumiem un zemes kustībām, kas radušās ieguves iekārtas būvniecības vai ekspluatācijas rezultātā.
7.2 Groningenas pierādījumu prezumpcija
Īpaša pierādīšanas prezumpcija attiecas uz zaudējumiem, kas saistīti ar gāzes ieguvi no Groningenas atradnes un noteiktām gāzes uzglabāšanas vietām. Civilkodeksa 6:177.a pantā ir noteikts , ka ēku un konstrukciju fizisku bojājumu gadījumā, kas pēc savas būtības pamatoti varētu būt zaudējumi, ko izraisījusi zemes kustība kalnrūpniecības iekārtas būvniecības vai ekspluatācijas rezultātā, tiek pieņemts, ka zaudējumus ir radījusi šī kalnrūpniecības iekārta.
Pieņēmums ir piemērojams, ja kaitējumu, spriežot pēc tā ārējā izskata, pamatoti varēja izraisīt zemes kustība. Tādēļ cietušajai personai nav jāpierāda pilnīga cēloņsakarība posmā, kurā tiek noteikts, vai pieņēmums ir piemērojams. Pieņēmuma ģeogrāfisko darbības jomu sīkāk regulē Groningenas Kalnrūpniecības bojājumu pagaidu likuma (Besluit Tijdelijke wet Groningen) 10.oa pants.
Lietā ECLI:NL:HR:2019:1278 Augstākā tiesa lēma, ka operators var veiksmīgi atspēkot prezumpciju tikai tad, ja tas pierāda, tostarp padarot to pietiekami ticamu, ka kaitējumu nav izraisījusi kalnrūpniecības iekārtas būvniecība vai ekspluatācija. Tikai apšaubīt cēloni nav pietiekami. Ja joprojām nav skaidrs, vai kaitējumu ir izraisījusi kalnrūpniecības iekārta, operators uzņemas šīs nenoteiktības risku.
7.3 Cēloņsakarības un atspēkojoši pierādījumi
Kalnrūpniecības radītie bojājumi bieži vien sastāv no dažādiem bojājumu modeļiem un tiem var būt vairāki iespējamie cēloņi. Papildus zemes kustībām var būt nozīme tādiem faktoriem kā nosēšanās, pamatu problēmas, būvniecības defekti, novecošanās, atliktie apkopes vai renovācijas darbi. Operatoram tad ir jādara vairāk nekā tikai jānorāda uz alternatīvu cēloni: tam ir jāpierāda, ka šis cēlonis ir radījis bojājumus un ka bojājumi būtu radušies pat bez zemes kustībām.
Jaunākā tiesu prakse pievērš īpašu uzmanību atšķirībai starp paredzošo varbūtību un skaidrojošo varbūtību. Paredzošā varbūtība norāda, cik liela ir iespējamība, ka konkrēts zemestrīce radīs bojājumus; tā bez papildu informācijas neatbild uz jautājumu par to, kas izraisīja jau noteiktus bojājumus. Arnhemas-Leuvardenas Apelācijas tiesa šo atšķirību detalizēti apsprieda lietās ECLI:NL:GHARL:2025:3971 un ECLI:NL:GHARL:2026:295. Ja zemestrīces radītos bojājumus nevar izslēgt, alternatīvi cēloņi ir jāpadara pietiekami ticami.
Iznākums ir ļoti atkarīgs no faktiem. Lietā ECLI:NL:RBNNE:2020:3553 apgabaltiesa atzina prezumpciju par piemērojamu, bet, pamatojoties uz eksperta ziņojumu, lēma, ka tā ir atspēkota attiecībā uz daļu no zaudējumiem. Lietā ECLI:NL:RBNNE:2024:308 prezumpcija attiecībā uz saimniecības ēkām un mēslu pagrabiem nodarītajiem bojājumiem vēl nebija atspēkota, un tika uzskatīta par nepieciešamu veikt turpmāku eksperta izmeklēšanu. Lietā ECLI:NL:RBNNE:2025:675 apgabaltiesa panāca salīdzināmu pagaidu lēmumu attiecībā uz lauku mājai nodarītajiem bojājumiem.
Ir iespējami arī pretēji rezultāti. Lietā ECLI:NL:RBNNE:2024:1780 apgabaltiesa pēc eksperta ziņojuma uzskatīja par pietiekami ticamu, ka bojājumiem bija tikai strukturāli cēloņi un tie būtu radušies pat bez zemestrīcēm; tādējādi šis pieņēmums tika atspēkots. Šie nolēmumi liecina, ka rezultāts ir atkarīgs no bojājumu veida, ekspertu ziņojumu kvalitātes, pieejamās informācijas par ēkas stāvokli un alternatīvu iemeslu ticamības.
7.4 Vērtības samazināšanās, dzīves baudījuma zaudēšana un nemateriālais kaitējums
Augstākā tiesa lietā ECLI:NL:HR:2019:1278 lēma, ka vērtības samazinājums, kas rodas turpmākas zemes kustības riska dēļ, var tikt uzskatīts par kaitējumu, taču tā apmēru var novērtēt tikai tad, kad ir sasniegta ģeofiziski pietiekami stabila situācija. Avansa maksājums joprojām ir iespējams, ja ir pietiekami ticams, ka galu galā tiks nodarīti zaudējumi. Lietā ECLI:NL:GHARL:2024:3857 šis princips tika piemērots prasībām par kompensāciju par vērtības samazināšanos.
Dzīves baudas zaudējums var tikt uzskatīts par mantisku kaitējumu. Lietā ECLI:NL:HR:2019:1278 Augstākā tiesa lēma, ka šāds kaitējums ir jānovērtē, ja fakti liecina, ka dzīves bauda ir zaudēta, bet tās precīzu apmēru nevar precīzi noteikt. Lietā ECLI:NL:HR:2021:1534 tika precizēts, ka mājokļa fiziski bojājumi var paaugstināt traucējumu un neērtību līmeni virs noteiktā sliekšņa; tiesai ir jāizvērtē traucējumu raksturs, nopietnība un ilgums.
Atsevišķs standarts attiecas uz nemateriālo kaitējumu. Civilkodeksa 6:95. pants nosaka, ka likumā noteiktie zaudējumi sastāv no mantiskiem zaudējumiem un cita kaitējuma, ciktāl likums piešķir tiesības uz kompensāciju par to. Nemateriālā kaitējuma novērtējums kalnrūpniecības zaudējumu lietās tiek veikts, atsaucoties uz Civilkodeksa 6:106. pantu. ECLI:NL:HR:2019:1278 Augstākā tiesa uzsvēra, ka vienkārša dzīvesvieta zemestrīces zonā kopā ar personisku paziņojumu automātiski nav pietiekama. ECLI:NL:HR:2021:1534 tika atzīts, ka atkārtotu fizisku bojājumu gadījumā mājoklim var pieņemt personisko interešu pārkāpumu, ja nelabvēlīgās sekas ir pietiekami acīmredzamas.
8. IMG zaudējumu atlīdzināšana
8.1 Uzdevums un amats
IMG ir neatkarīga administratīva iestāde, kas neatkarīgi no operatora lemj par kompensācijas pieteikumiem par noteiktiem kalnrūpniecības nodarītajiem zaudējumiem. 2. pants paredz, ka IMG savus uzdevumus un pilnvaras īsteno neatkarīgi. IMG var izskatīt pieteikumus, noteikt tiesības uz kompensāciju un tās apmēru, kā arī, ja pieteikuma iesniedzējs to vēlas un zaudējumi ir tai piemēroti, veikt kompensācijas pasākumus natūrā.
IMG nav jurisdikcijas pār katru zaudējumu atlīdzināšanas prasību. TwG 2. pantā ir ietverti izņēmumi, cita starpā, attiecībā uz zaudējumiem, kas jau ir notiekošas civillietas priekšmets vai par kuriem civiltiesas jau ir pieņēmušas lēmumu. Tāpēc saistība starp administratīvo IMG ceļu un civillietām ir jāizvērtē katra prasība atsevišķi.
8.2 Pieteikums un apstrāde
Saskaņā ar Groningenas Kalnrūpniecības bojājumu institūta 2022. gada procedūru un darba metodi pieteikums tiek iesniegts elektroniski. Pieteikumā cita starpā ir iekļauts bojājumu apraksts, norāde par cēloni, informācija par ēku un, attiecīgā gadījumā, paziņojums, ka prasījums pret operatoru tiek nodots valstij.
IMG apstiprina saņemšanu un informē pieteikuma iesniedzēju par procedūru un paredzamo lēmuma pieņemšanas periodu. Nepilnīga pieteikuma gadījumā IMG var pieprasīt papildinājumus, parasti dodot pieteikuma iesniedzējam divas nedēļas laika to izdarīt. Ja pieteikumā nav pietiekamas informācijas, IMG var izlemt to neapstrādāt.
Saskaņā ar TwG 10. pantu IMG procedūrai un darba metodei par vadošo principu ir jābūt dāsnai zaudējumu atlīdzināšanai. Lēmumu pieņemšanas termiņi ir noteikti TwG 13. pantā. Principā IMG izlemj astoņu nedēļu laikā, ja eksperta izmeklēšana nav nepieciešama, un divpadsmit nedēļu laikā pēc eksperta ieteikuma saņemšanas, ja eksperts ir piesaistīts.
Fizisku bojājumu gadījumā IMG var iecelt ekspertu, kurš izmeklē bojājumu raksturu un apmēru, pierādījumu prezumpcijas piemērojamību, kompensācijas metodi un apmēru, kā arī visus iemeslus, lai zaudējumus nekompensētu vai kompensētu tikai daļēji. Pieteikuma iesniedzējam tiek dota iespēja sniegt komentārus par eksperta ieteikumu, un, ja nepieciešams, IMG var pieprasīt papildu ieteikumu vai otru atzinumu.
Shēmā ir iekļauts arī īpašs noteikums par atkārtotiem, savstarpēji pretrunīgiem alternatīviem cēloņiem: pierādījumu prezumpcija netiek uzskatīta par atspēkotu, ja katrā secīgā ekspertu atzinumā tiek identificēts atšķirīgs ekskluzīvs cēlonis, izņemot gadījumus, kad jaunas zinātniskas atziņas pamato atšķirīgu secinājumu.
IMG principā kompensē zaudējumus, piešķirot naudas summu. Noteiktos apstākļos zaudējumus var kompensēt arī natūrā, un tādā gadījumā pieteikuma iesniedzējs var izvēlēties starp remontu, ko veic IMG nolīgts darbuzņēmējs, vai remontu, ko veic viņa paša darbuzņēmējs.
8.3 Akūti bīstamas situācijas
Akūti bīstama situācija prasa atsevišķu, paātrinātu pieeju. Ikviens var ziņot par šādu situāciju. Tā tiek raksturota kā situācija, kurā ēkas vai būves strukturālais stāvoklis rada nopietnas briesmas cilvēku veselībai vai drošībai.
Pēc ziņojuma saņemšanas IMG pēc iespējas ātrāk sazinās ar pilnvaroto personu un principā 48 stundu laikā pārbauda situāciju, piesaistot neatkarīgu ekspertu. Ja izrādās, ka nav akūti bīstamas situācijas, IMG to paziņo, norādot iemeslus. Ja šāda situācija pastāv, tiek apspriesti nepieciešamie pasākumi un prioritārā kārtā tiek izskatīta bojājumu novēršanas procedūra.
9. Pakāpeniska gāzes ieguves pārtraukšana un mazo atradņu politika
Gāzes ieguves pārtraukšana no Groningenas atradnes ir atstājusi ilgstošu ietekmi uz kalnrūpniecības politiku plašākā nozīmē. Kopš tā laika gāzes ieguves novērtējums aptver ne tikai to, vai ražošana ir tehniski un ekonomiski iespējama, bet arī sekas drošībai, videi un sabiedrības interesēm.
Licencēšanas sistēma joprojām pastāv maziem laukiem ārpus Groningenas. Ir redzama tendence piešķirt lielāku svaru vietējo iedzīvotāju interesēm un ražošanas saderībai ar enerģētikas un klimata mērķiem. Šīs pieejas precīza juridiskā nozīme ir atkarīga no piemērojamajiem tiesību aktiem, politikas noteikumiem un attiecīgā lēmuma.
Licenču turētājiem šī attīstība nozīmē, ka esošie ražošanas plāni un jebkāda paredzētā ražošanas turpināšana ir rūpīgi jāpamato. Paredzamajām zemes kustībām, drošības riskiem, sekām uz vidi un ietekmei uz apkārtējo teritoriju jābūt pārredzamai. Novērtējums joprojām ir saistīts ar Kalnrūpniecības likuma 35. un 36. pantā noteiktajiem kritērijiem.
10. Jauni pazemes izmantošanas veidi
10.1 Ģeotermālā enerģija
Ģeotermālā enerģija ietilpst kalnrūpniecības tiesību darbības jomā. Šai darbībai ir atšķirīgs tehniskais un ekonomiskais profils nekā naftas un gāzes ieguvei, taču tā arī ietver riskus, kuru dēļ ir nepieciešama licencēšana un uzraudzība.
Ģeotermālo energoresursu projektos svarīga ir urbumu integritāte, pazemes piemērotība, spiediena un temperatūras pārvaldība, kā arī iespējamā inducētā seismiskums. Jau no paša sākuma licencēšanas stratēģijā jāiekļauj arī uzraudzība, finansiālais nodrošinājums un ekspluatācijas pārtraukšana. Kalnrūpniecības likuma 46. pantā ir noteikts, ka finansiālā nodrošinājuma režīms zemes kustību radīto zaudējumu gadījumā ir attiecīgi piemērojams ģeotermālās siltuma izpētei un ražošanai.
Ģeotermālā projekta juridisko novērtējumu nevar balstīt tikai uz ogļūdeņražu ieguvei piemērojamajiem principiem. Darbības specifiskās īpašības nosaka, kuri riski ir jāpārbauda un kādas prasības ir nepieciešamas.
10.2 Pazemes CO₂ uzglabāšana
CO₂ pazemes uzglabāšana noplicinātos gāzes laukos ietilpst kalnrūpniecības tiesību aktu un Eiropas ģeoloģiskās uzglabāšanas noteikumu darbības jomā. Galvenie juridiskie aspekti, kuriem jāpievērš uzmanība, ir uzglabāšanas vietas izvēle un raksturojums, uzglabāšanas kompleksa uzraudzība, pasākumi noplūdes gadījumā, finansiālais nodrošinājums, vietas slēgšana un atbildība pēc slēgšanas.
Finansiālā nodrošinājuma jautājumā ir spēkā Kalnrūpniecības likuma 46. pants. Uz pastāvīgu CO₂ ievadīšanu attiecas arī Kalnrūpniecības dekrēta 29.j pants. Precīziem noteikumiem par atbildības vai saistību nodošanu jābūt saistītiem ar piemērojamajiem CCS noteikumiem un attiecīgo konkrēto slēgšanas un uzraudzības režīmu.
10.3 Ūdeņraža uzglabāšana
Ūdeņraža uzglabāšana pazemes sāls alās iegūst arvien lielāku nozīmi enerģētikas pārejā . Šī darbība ir saistīta ar spēkā esošajiem noteikumiem par uzglabāšanu, drošību, uzraudzību un ieguves iekārtām, taču ūdeņraža tehniskās īpašības rada atsevišķus uzmanības punktus.
Būtiskie apsvērumi ietver dobuma integritāti, spiediena un drošības riskus, noplūdes, uzraudzību, korektīvos pasākumus, atbildību un ekspluatācijas pārtraukšanu. Pieejamie avoti neapstiprina, ka esošais uzglabāšanas licencēšanas režīms ir pilnībā atbilstošs bez turpmākas pielāgošanas. Tāpēc esošā regulējuma piemērojamība ir jāizvērtē katram projektam atsevišķi.
11. Ekspluatācijas pārtraukšana, slēgšana un finansiālais nodrošinājums
11.1 Noņemšana un aizvēršana
Kad ieguves darbība ir beigusies, rodas pienākumi attiecībā uz slēgšanu, demontāžu un, attiecīgā gadījumā, pēcaprūpi. Licences turētājam četru nedēļu laikā ir jāziņo par ieguves iekārtas ekspluatācijas pārtraukšanu. Pēc tam iekārta ir jādemontē, un viena gada laikā ir jāiesniedz demontāžas plāns. Šie pienākumi izriet no Kalnrūpniecības likuma 44. panta.
Ekspluatācijas pārtraukšanas plānam ir nepieciešams ministra apstiprinājums. Apstiprinājumu var piešķirt ar ierobežojumiem, un tam var pievienot nosacījumus saskaņā ar Kalnrūpniecības likuma 44.a pantu. Ja atkārtota izmantošana vai kopīga demontāža ir efektīva, ministrs var piešķirt pagaidu atbrīvojumu no pienākuma iesniegt demontāžas plānu vai nekavējoties demontēt iekārtu. Tas ir regulēts Kalnrūpniecības likuma 44.b pantā.
Pēc tam licences turētājam ir jādemontē kalnrūpniecības iekārta saskaņā ar apstiprināto demontāžas plānu un tam pievienotajiem nosacījumiem. Pēc demontāžas veikšanas ir jāiesniedz ziņojums par to. Šīs saistības izriet no Kalnrūpniecības likuma 44.c panta.
Pieteikumā demontāžas plāna apstiprināšanai jāapraksta iekārtas atrašanās vieta un funkcija, demontāžas metode, izmaksas, stāvoklis, kādā pazemes daļa tiks atstāta, materiālu utilizācija, pasākumi ūdens piesārņojuma novēršanai un jebkura paredzētā atkārtota izmantošana. Tas izriet no Kalnrūpniecības dekrēta 62. panta.
11.2 Finansiālais nodrošinājums
Ministrs var pieprasīt finansiālu nodrošinājumu kalnrūpniecības iekārtu demontāžas izmaksu segšanai. Šī noteikuma pamatā ir Kalnrūpniecības likuma 47. pants. Nodrošinājums ir jāsniedz no ministra noteiktas dienas, par ministra noteiktu summu un tādā veidā, kādu ministrs uzskata par atbilstošu. Atbilstību var panākt, piemērojot periodisku soda maksājumu.
Uz kabeļiem un cauruļvadiem attiecas atsevišķa shēma. Kalnrūpniecības likuma 48. pants ļauj pieprasīt nodrošinājumu par to atstāšanu tīrā un drošā stāvoklī vai par to demontāžu.
Finansiālā nodrošinājuma mērķis ir novērst to, ka demontāžas un pēcaprūpes izmaksas galu galā tiek pārnestas uz sabiedrību, ja licences turētājs vairs nespēj pildīt savas saistības. Novērtējot nepieciešamo nodrošinājumu, piemērojamai shēmai un konkrētajam lēmumam vienmēr jābūt noteicošam; vispārīgiem apgalvojumiem par mātesuzņēmumu finansiālo stāvokli jābūt saistītiem ar šo sistēmu un sīkāk pamatotiem.
12. Cilvēktiesību apsvērumi
Kalnrūpniecības tiesību cilvēktiesību aspekts nav būtisks katrā licencēšanas vai kaitējuma lietā, bet var kļūt svarīgs gadījumos, kad tiek nodarīts nopietns kaitējums īpašumam, ilgstoši tiek ierobežota īpašuma izmantošana un pastāv nepietiekama juridiskā aizsardzība.
Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECTK) 1. protokola 1. pants aizsargā esošo īpašumu un noteiktos apstākļos arī īpašuma tiesības, attiecībā uz kurām pastāv tiesiskā paļāvība. Vides kaitējums var iznīcināt, bojāt īpašumu vai samazināt tā vērtību. Valsts var uzņemties atbildību par to, ja nelabvēlīgās sekas rodas publiska uzņēmuma videi kaitīgas darbības vai valsts nespējas izpildīt savu pienākumu aizsargāt īpašumu rezultātā.
Vides aizsardzība ir leģitīmas sabiedrības intereses, taču īpašuma aizsardzībai ir nepieciešamas arī procesuālās garantijas. Strīdi par īpašumu un kompensāciju ir jāspēj valsts tiesās izskatīt patiesi un taisnīgi. Tas ir saistīts ar efektīvas zaudējumu atlīdzināšanas procedūras un pienācīgi pamatotu lēmumu nozīmi.
Lietā ECLI:CE:ECHR:2026:0602JUD001844023 Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsvēra, ka, atsaucoties uz 1. protokola 1. pantu, ir jāpārbauda, vai pastāv taisnīgs līdzsvars starp vispārējām interesēm un tiesībām uz īpašumu, tostarp vai attiecīgajai personai ir nesamērīgs slogs valsts darbības vai bezdarbības rezultātā. Šis nolēmums sniedz vispārēju samērīguma regulējumu, bet neietver konkrētu Nīderlandes kalnrūpniecības tiesību aktu novērtējumu.
Lietā ECLI:CE:ECHR:2026:0716JUD002009218 Tiesa nošķir trīs 1. protokola 1. panta noteikumus: tiesības uz īpašuma mierīgu izmantošanu, īpašuma atņemšanu un īpašuma izmantošanas kontroli. Šī sistēma var palīdzēt raksturot ar kalnrūpniecību saistītu iejaukšanos īpašumā, pirms tiek novērtēta samērība un kompensācija.
ECHR 6. pantu var piemērot civillietām par zaudējumu atlīdzību. Attiecībā uz ieguves rūpniecības radītajiem zaudējumiem tas nozīmē, ka svarīgs ir ne tikai kompensācijas shēmas saturs, bet arī praktiska piekļuve neatkarīgam un efektīvam tiesas novērtējumam.
Šie ECT avoti nenodrošina neatkarīgu Nīderlandes atbildības pamatu par ieguves rūpniecības radītajiem zaudējumiem. Tomēr tie var sniegt norādījumus samērīguma, īpašuma aizsardzības un procesuālās juridiskās aizsardzības novērtēšanā.
13. Praktiski uzmanības punkti
Izvērtējot ieguves failu, īpaši svarīgi ir šādi jautājumi:
- Kāda darbība tiek veikta: izpēte, ražošana, uzglabāšana, ģeotermālā enerģija vai cita veida pazemes izmantošana?
- Kāda licence ir nepieciešama saskaņā ar kalnrūpniecības likumu?
- Vai ir nepieciešama arī vides un plānošanas atļauja, dabas atļauja vai ietekmes uz vidi novērtējums?
- Vai ir nepieciešams ražošanas plāns, uzglabāšanas plāns, mērījumu plāns vai demontāžas plāns?
- Kura iestāde pieņem lēmumu, un kuras iestādes sniedz konsultācijas?
- Kādi drošības, uzraudzības un ziņošanas pienākumi ir piemērojami?
- Kāda finansiālā drošība ir jānodrošina?
- Kāds stingrās atbildības režīms tiek piemērots bojājumu gadījumā?
- Vai zaudējumi ietilpst IMG jurisdikcijā?
- Kāds administratīvais vai civiltiesiskais aizsardzības līdzeklis ir pieejams?
- Kuri pienākumi paliek spēkā arī pēc darbības beigām?
- Vai attiecīgie tiesību akti, politika un tiesu prakse ir atjaunināti?
Zaudējumu lietās ir jāizdara arī šādas atšķirības. Pirmkārt, ir jānosaka, vai pastāv fizisks kaitējums, kas pēc savas būtības ietilpst Civilkodeksa 6:177a. pantā noteiktajā pierādīšanas prezumpcijā. Pēc tam ir jāizvērtē, vai operators ir pietiekami atspēkojis šo prezumpciju. Šajā ziņā vispārīga atsauce uz alternatīvu cēloni vai zemu paredzamo varbūtību nav pietiekama, ja nav skaidri norādīts, kāpēc šis alternatīvais cēlonis faktiski izskaidro kaitējumu.
14. secinājums
Nīderlandes kalnrūpniecības likumdošana ir attīstījusies no sistēmas, kuras galvenais mērķis bija nodrošināt ieguvi, līdz plašākai regulēšanas sistēmai, kurā saplūst drošība, zaudējumu atlīdzināšana, vides aizsardzība, sabiedrības intereses un enerģētikas pārkārtošana.
Kalnrūpniecības likums joprojām ir valsts sistēmas pamatā. Licencēšanas prasība, ražošanas plāns, uzglabāšanas režīms, uzraudzība, ekspluatācijas pārtraukšana un finansiālais nodrošinājums ir savstarpēji saistīti. Vienlaikus Kalnrūpniecības likums ir jāpiemēro saistībā ar Vides un plānošanas likumu un Eiropas tiesību aktiem.
Attiecībā uz ieguves rūpniecības radītajiem zaudējumiem ir būtiska atšķirība starp civiltiesisko stingro atbildību un administratīvo zaudējumu noregulējumu, ko veic IMG. Civilkodeksa 6:177. pants paredz vispārējo stingrās atbildības pamatu; Civilkodeksa 6:177.a pants ietver īpašu pierādījumu prezumpciju attiecībā uz zaudējumiem, kas saistīti ar Groningenas atradni un tajā minētajām gāzes uzglabāšanas vietām. Tās piemērošana ir atkarīga no zaudējumu rakstura, atrašanās vietas un pieejamajiem pierādījumiem.
Judikatūra liecina, ka pierādījumu izvērtējums ir ļoti faktspecifisks. Eksperta ziņojumā nav tikai jānorāda alternatīvs cēlonis, bet arī pietiekami skaidri jānorāda, kāpēc bojājumus neizraisīja vai nepastiprināja zemes kustība. Īpaši saliktu bojājumu, iegruvumu bojājumu un ēku ar strukturālām īpatnībām gadījumos regulāri ir nepieciešama papildu eksperta izmeklēšana.
Juridiskā uzmanība tiek pievērsta arī fāzei pēc ražošanas beigām un jauniem pazemes izmantošanas veidiem. Ģeotermālās enerģijas, CO₂ uzglabāšanas un ūdeņraža uzglabāšanas jomā izšķiroši faktori ir licencēšana, drošība, uzraudzība, atbildība un finansiālais nodrošinājums.
Biežāk uzdotie jautājumi
Ko tieši regulē Kalnrūpniecības likums?
Kalnrūpniecības likums (Mijnbouwwet) regulē derīgo izrakteņu, ģeotermālā siltuma un citu vielu izpēti, ieguvi un uzglabāšanu Nīderlandes zemes dzīlēs. Likumā ir izklāstīti nosacījumi, saskaņā ar kuriem tiek piešķirta atļauja, pienākumi, kas piemērojami darbības laikā, un noteikumi, kas piemērojami slēgšanas un ekspluatācijas pārtraukšanas gadījumā.
Kas ir atbildīgs par zaudējumiem, kas radušies ieguves procesā?
Saskaņā ar Nīderlandes Civilkodeksa 6:177. pantu ieguves iekārtas operators ir stingri atbildīgs par zaudējumiem, kas radušies zemes kustību rezultātā ieguves iekārtas būvniecības vai ekspluatācijas rezultātā, pamatojoties uz risku. Šī atbildība ir spēkā visā Nīderlandē un nav atkarīga no vainas.
Vai pierādījumu prezumpcija ir spēkā tikai Groningenā?
Nīderlandes Civilkodeksa 6:177a. pantā noteiktā īpašā pierādījumu prezumpcija ir saistīta ar zaudējumiem, kas saistīti ar Groningenas atradni un tajā minētajām gāzes uzglabāšanas vietām. Tās ģeogrāfiskā darbības joma ir sīkāk definēta Groningenas kalnrūpniecības bojājumu pagaidu lēmumā (Besluit Tijdelijke wet Groningen).
Kāda ir IMG loma zaudējumu atlīdzināšanas prasībās?
Groningenas Kalnrūpniecības zaudējumu institūts (Instituut Mijnbouwschade Groningen, IMG) ir neatkarīga administratīva iestāde, kas neatkarīgi lemj par kompensācijas prasībām par noteikta veida kalnrūpniecības zaudējumiem Groningenā. IMG var kompensēt zaudējumus naudā vai natūrā un izskata prasības saskaņā ar noteiktu procedūru ar likumā noteiktiem lēmumu pieņemšanas termiņiem.
Kādas atļaujas ir nepieciešamas kalnrūpniecības darbībām?
Atkarībā no darbības ir nepieciešama izpētes atļauja, ražošanas atļauja vai uzglabāšanas atļauja, bieži vien apvienojumā ar ražošanas plānu vai uzglabāšanas plānu. Turklāt var būt nepieciešami vides plānošanas apstiprinājumi, piemēram, dabas atļauja vai ietekmes uz vidi novērtējums.
Ko enerģētikas pāreja nozīmē kalnrūpniecības tiesību aktiem?
Enerģētikas pārejas rezultātā kalnrūpniecības tiesības arvien vairāk saskaras ar jauniem pazemes izmantošanas veidiem, piemēram, ģeotermālo enerģiju, CO₂ uzglabāšanu un ūdeņraža uzglabāšanu. Šie pielietojumi ietilpst spēkā esošajā kalnrūpniecības tiesību regulējumā, taču tiem bieži vien ir nepieciešams savs riska novērtējums drošības, uzraudzības un finansiālā nodrošinājuma ziņā.
